Kādā tālā brīnišķā zemē, kur klusums skan kā pati burvīgākā mūzika un gaiss ir saldāks par medu, pletās Burvju ezers.

Katru rītu virs gaišzilā ūdens spoguļa atplauka brīnišķi lotosi. Šūpojoties uz smalkiem, spēcīgiem stiebriem, tie sveica Pasauli un viens otru.

Ikviens bija neatkārtojams un savā ziņā lielisks. Lotosu ziedi bija balti, rozā, dzelteni, pat sārti un gaiši zili... Burvju ezeram patika atspoguļot tos savā ūdenī.

Reiz ezerā notika brīnumains atgadījums… 

Skaists sniegbalts Lielais Lotoss sāka sarunāties ar savām mazajām sēkliņām, kuras bija nobriedušas pogaļā zieda vidū:

“Mani mīļie bērniņi! Tagad jūs jau esat pavisam pieauguši, un ir pienācis laiks jums doties ceļā. Jūs gaida grūts un bīstams ceļojums, kura beigās katrs spēs kļūt tikpat brīnumskaists kā visi mūsu pasaules iemītnieki. Taču ne visi spēs noiet šo ceļu un atgriezties mājās. Klausieties mani ļoti uzmanīgi – tas, ko es teikšu, tiek nodots no paaudzes paaudzē.”

Lotosa sēkliņas, elpu aizturējušas, klausījās Lielā Lotosa vārdos. 

Viņš turpināja: “Katrs no jums sevī nes Trīs Nenovērtējamus Dārgumus. Ja brīdī, kad draudēs briesmas, jūs atcerēsieties par tiem, tad spēsiet pārvarēt jebkuru pārbaudījumu. Kā vēsta kāda noslēpumaina, sena grāmata, šie Trīs Dārgumi ir 

ĪSTENĪBA

LABESTĪBA

PACIETĪBA

Ar to palīdzību iespējams izkļūt no jebkuras situācijas šajā pasaulē.  
Klausieties manī vēl uzmanīgāk...” Un Lielais Lotoss klusā balsī turpināja dot pēdējos norādījumus mazajām sēkliņām.

Beigās viņš teica: “Es ticu katrai no jums un gaidīšu jūs atgriežamies mājās – Burvju ezera virspusē.” 

Vakarā Lotoss noliecās virs ūdens, un visas sēkliņas no pogaļas izbira Burvju ezerā. Viena no sēkliņām steidzās vairāk par pārējām. Tā visu laiku brīnījās: “Kāpēc Lielais Lotoss teica, ka ceļš būs grūts? Ūdens taču ir tīrs un caurspīdīgs, pat saule ir redzama!” Mazā Sēkliņa bija pārāk nepieredzējusi un nemaz nezināja, ka slīdēt lejup ir daudz vieglāk nekā celties augšup.

Sēkliņai grimstot arvien dziļāk un dziļāk, ūdens kļuva tumšāks, līdz kļuva pavisam duļķains un dūņains. “Ai, ai, ai!” iekliedzās Sēkliņa, “šeit gandrīz nekas nav redzams!” Taču tā turpināja grimt arvien dziļāk un dziļāk dūņās, līdz beidzot grimšana apstājās. Sēkliņa bailēs aizvēra acis.

Kad pēc kāda laiciņa tā tomēr iedrošinājās nedaudz atvērt vienu un pēc tam arī otru aci, apkārt bija tik tumšs, ka neko nevarēja saskatīt.

“Kur gan lai es tagad eju, kur ir manas mājas, kā lai es tieku atpakaļ?” Kā atbildi uz savu jautājumu, Sēkliņa sadzirdēja dīvainu čāpstināšanu. Viņai ļoti ātri tuvojās kaut kas tumšs un garš.

Drīz vien Sēkliņa varēja saskatīt krokodilam līdzīgu, dzelkšņiem klātu radījumu. Uz briesmoņa muguras bija rakstīts tā vārds, taču tumsā to nebija iespējams salasīt. “Mazo Sēkliņ,” čērkstošā balsī teica radījums, “es tevi gaidīju. Šeit tev būs jauna dzīve, un es esmu gatavs dot tev vērtīgu padomu.”

“Dzīvē gadās visādi. Dažreiz kāds tevi var netīšām pagrūst, jo pie mums šeit ir ļoti tumšs; vai arī, esot nelāgā omā, – un mūsu pasaules iemītniekiem tā gandrīz vienmēr ir nelāga –, var pateikt tev ko nejauku. Nekādā gadījumā neatstāj to nesodītu! Atdari viņam divkārši, pat trīskārši. Kārtīgi iedunkā, lai arī citi gūst mācību…” Čērkstošā balsī noslēpumainais radījums turpināja pamācīt.

Pārbiedētā Mazā Sēkliņa nodomāja: “Varbūt tā arī jābūt? Citādi – kā gan lai izdzīvo tik šausmīgā vietā?” Taču pēkšņi viņa atcerējās Lielā Lotosa vārdus, kurus mēs tā arī nesadzirdējām. Viņa prātoja: “Ja paklausīšu briesmoņa padomiem, tad uz visiem laikiem palikšu šajā netīrajā vietā un kļūšu tikpat briesmīga!”

Tikmēr briesmīgais radījums lēni riņķoja ap Mazo sēkliņu.

Ja Sēkliņa būtu pieņēmusi kaut vienu viņa pamācību, tad krokodilam būtu visas tiesības nokost no viņas gabaliņu – jo šajā pasaulē neviens un neko par velti nedod, pat padomu.

Ja Sēkliņa paklausītu briesmonim, tad nespētu atgriezties mājās un pārtapt par brīnumskaistu ziedu Burvju ezerā.

“No katras situācijas ir izeja! No katras situācijas ir izeja!” – pie sevis atkārtoja Mazā sēkliņa, un pēkšņi viņa atcerējās par Trīs Dārgumiem.

Tas arī bija Lielā Lotosa galvenais noslēpums – vienmēr atcerēties, ka dziļi tavā sirdī glabājas trīs mirdzoši 
Dārgumi:

ĪSTENĪBA

LABESTĪBA

PACIETĪBA

Briesmu brīdī palīgā nāks pats vajadzīgākais un pats iedarbīgākais.

Un tad notika brīnums! 
Tiklīdz Sēkliņa nepieņēma ļaunos padomus, viņu ieskāva visās varavīksnes krāsās zaigojošs mirdzums – LABESTĪBA kā spoža zvaigzne apspīdēja visu visapkārt. Sēkliņa paspēja izlasīt uz briesmoņa muguras rakstīto vārdu – “Ļaunums”.

Tad pēkšņi, gluži kā milzu šūpolēs, varens spēks pameta mazuli augšup.

Mirdzumam pamazām izdziestot, Sēkliņas acīm pavērās gluži cita pasaule. Melnās Tumsas pasaule bija palikusi dziļi lejā, Mazās Sēkliņas skatienam atklājās Tumši Pelēkā pasaule.

Šeit bija nedaudz gaišāks, un arī elpot kļuva vieglāk. Sēkliņa paraudzījās apkārt un ievēroja: “Man tak ir 
parādījušās divas ziedlapiņas! Urā! Es pārvēršos par īstu ziedu!”

Taču priecāties bija pāragri.

No pelēcības viņai tuvojās glums, kārpains krupis. Viņš nāca, uzmanīgi cilādams savas lielās kājas, un murmināja: “Sveicu tevi mūsu Pasaulē, Mazo Sēkliņ! Noteikumi šeit mums ir vienkārši. Katrs domā pats par sevi, nevienam nepalīdz un, neraugoties ne uz ko, aizstāv tikai savas intereses. Tādēļ drīkst arī sameloties. Ja gadās kaut ko sastrādāt, novel vainu uz kādu citu. Dalot saldumus, necenties dalīt visiem vienādi, bet dari tā: sev iedali piecus, otram tikai vienu.”

Plaši ieplestām acīm Mazā Sēkliņa raudzījās uz būtni, kas runāja tik dīvainas lietas. Tas tik ļoti atšķīrās no tā, ko bija mācījis Lielais Lotoss Burvju ezera virspusē!

Šoreiz glābjošā doma par Trīs Dārgumiem ienāca prātā ātrāk, jo Mazā Sēkliņa negribēja palikt Tumši Pelēkajā pasaulē, dzīvot pēc briesmoņa noteikumiem un kļūt līdzīga šīs pasaules iemītniekiem.

Tajā pašā brīdī mirdzošā ĪSTENĪBAS zvaigzne apņēma Mazo Sēkliņu ar sargājošu plīvuru un pacēla to augšup. Sēkliņa tik vien paspēja kā izlasīt uz kārpainā krupja muguras tā vārdu – “Meli”.

Šoreiz mūsu ceļotāja nonāca Duļķainajā pasaulē, kur tā priecīgi plivināja nu jau sešas ziedlapiņas. Jā, tagad to bija trīs reizes vairāk! Jo ar katru pareizi izdarīto izvēli viņai izplauka jaunas ziedlapiņas. Kaut kur augšā spīdēja Saule, bet tās stari tikai ar grūtībām iespiedās šajā pasaulē.

Taču pārbaudījumi vēl nebija galā...

Tālumā parādījās derdzīgs, resnai čūskai līdzīgs tārps. Viņš lēni līda tuvāk, novērtējot un pētot mazo Lotosiņu, it kā cenšoties atrast tās vājo vietu. Lai gan tārps bija vājāks par Melnās Tumsas un Tumši Pelēkās pasaules iemītniekiem, viņš bija daudz viltīgāks.

Viņa balss bija ieaijājoša un pieglaimīga: “Tev ir paveicies, Mazo Lotosiņ, – tagad tevi patiešām jau var tā saukt. Mūsu pasaulē ir ļoti mierīgi, šeit nav vēja un nav nemaz tik tumšs. Noteikumi šeit ir vienkārši un viegli.

Pirmkārt, ja neko negribas darīt, tad arī nevajag. Nevajag mācīties, nevajag censties, jebkurām grūtībām ej apkārt ar līkumu.

Otrkārt, mums nav vajadzīgi draugi, citādi reizēm būs jāpacieš viņu nejaukais garastāvoklis un vēl nāksies palīdzēt tiem grūtībās.”

“Treškārt, ja kāds tev pasaka kaut ko nepatīkamu, neapvaldi sevi, – pasaki viņam visu to nejaukāko, kas vien ienāk prātā.”

Mazais Lotosiņš nodomāja: “Protams, tas ir vilinoši – vienmēr laiskoties un nemaz nepiepūlēties –, taču tā nekad neuzzināšu neko interesantu un neko arī neiemācīšos. Turklāt vienmēr, uz visiem laikiem, skumt vientulībā – tas ir tik briesmīgi! Nē, nē un vēlreiz nē! Manī taču ir viss, kas nepieciešams, lai izkļūtu no šīs duļķainās, blāvās pasaules.”

Un viņai bija taisnība – Trešais Dārgums bija gatavs nākt palīgā. PACIETĪBAS zvaigzne ātri auga viņas sirsniņā, līdz tās mirdzums perlamutra lokā ieskāva mazuli un saudzīgi sāka celt augšup.

Tārps, kura vārds, kā izrādās, bija “Slinkums”, ātri vien palika arvien mazāks un mazāks, līdz beidzot pavisam izzuda skatienam. Saules gaisma iemirdzējās spožāk un spožāk, ūdens apkārt kļuva arvien dzidrāks.

Mazais Lotosiņš pieņēmās spēkā, un stiebrs, kurš turēja ziedu, auga arvien ātrāk un pārliecinošāk. Melnās Tumsas pasaule, Tumši Pelēkā un arī Duļķainā pasaule palika tālu lejā.

Doties cauri Dzidrajai pasaulei bija viegli un patīkami, jo glāstošā Saule to sasildīja un izgaismoja zeltītiem stariem. Un, lūk, robeža starp ūdeni un gaisu tika šķērsota. Virs Burvju ezera virsmas parādījās Jaunais Lotoss, kurš vēl pavisam nesen bija Mazā Sēkliņa.

“Esi sveicināta mājās!” atskanēja Lielā Lotosa balss.

“Tagad tu esi kļuvusi spēcīga un skaista. Tagad ar savu spēku spēsi atbalstīt citus un ar savu šķīsto skaistumu dāvāsi prieku visai pasaulei.”

Jaunais Lotoss ielūkojās savā atspulgā ūdenī un ieraudzīja brīnišķu ziedu ar mirdzošām, lāsmainām ziedlapiņām.

Tikmēr visapkārt no ūdens izauga arvien jauni un jauni lotosi. Katrs bija paveicis savu ceļu, un katrs bija 
neatkārtojami skaists.

Ja uzmanīgi tajos ielūkosies, tad redzēsi, ka visi raugās tevī, it kā vēlētos sacīt:

“Arī tu labi noej savu ceļu!”