Tālā brīnišķā zemē, kur klusums skan, kā pati burvīgākā mūzika, bet gaiss ir saldāks par medu, pletās Burvju ezers.

Katru rītu virs gaišzilā ūdens spoguļa atplauka brīnišķi lotosi. Šūpojoties uz smalkiem, spēcīgiem stiebriem, tie sveica Pasauli un viens otru.

Katrs no tiem bija neatkārtojams un savā ziņā lielisks. Lotosu ziedi bija balti, rozā, dzelteni un pat sārti un gaiši zili... Burvju ezeram patika atspoguļot tos savā ūdenī.

Reiz uz ezera notika brīnumains atgadījums… 

Skaists sniegbalts Lielais Lotoss sāka sarunāties ar mazajām sēkliņām, kuras bija nobriedušas pogaļā zieda vidū:

„Mani mīļie bērniņi! Tagad jūs jau esat pavisam pieauguši, un pienācis laiks jums doties ceļā. Jūs gaida grūts un bīstams ceļojums, kura beigās katrs kļūs tikpat brīnumskaists, kā visi mūsu Pasaules iemītnieki. Taču ne visi spēs noiet visu ceļu un atgriezties mājās.Klausieties mani uzmanīgi – tas, ko es teikšu, tika nodots no paaudzes paaudzē.

Lotosa sēkliņas, elpu aizturējušas, klausījās Lielā Lotosa vārdos. 

Viņš turpināja: „Katrā no jums ir apslēpti Trīs Nenovērtējami Dārgumi. Ja brīdī, kad draud briesmas, jūs atcerēsieties par tiem, tad spēsiet pārvarēt jebkuru pārbaudījumu. Noslēpumainā, senā grāmatā šie Trīs Dārgumi izskatās kā 

ĪSTENĪBA

LABESTĪBA

PACIETĪBA

Ar to palīdzību iespējams izkļūt no jebkuras situācijas šajā pasaulē. Klausieties ļoti uzmanīgi...” un Lielais Lotoss klusā balsī turpināja dot pēdējos norādījumus mazajām sēkliņām.

Beigās viņš teica: „Es esmu pārliecināts par katru no jums un gaidīšu jūs atgriežamies mājās – Burvju ezera virspusē.” 

Vakarā Lotoss noliecās virs ūdens un visas sēkliņas no pogaļas izbira Burvju ezerā. Viena no sēkliņām steidzās vairāk par pārējām. Tā visu laiku brīnījās: „Kāpēc Lielais Lotoss teica, ka ceļš būs sarežģīts? Ūdens taču ir tīrs un caurspīdīgs, pat saule ir redzama!” Mazā Sēkliņa bija pārāk nepieredzējusi un nemaz nezināja, ka slīdēt lejup ir daudz vieglāk, nekā celties augšup.

Sēkliņai grimstot arvien dziļāk un dziļāk, ūdens kļuva arvien tumšāks, līdz kļuva pavisam duļķains un dūņains. „Ai, ai, ai!” iekliedzās Sēkliņa, „šeit gandrīz nekas nav redzams!” Taču tā turpināja grimt arvien dziļāk un dziļāk dūņās, līdz beidzot grimšana apstājās. Sēkliņa bailēs aizvēra acis. 

Kad pēc laiciņa tā tomēr nolēma nedaudz atvērt vienu, bet pēc tam arī otru aci, apkārt nebija redzams pilnīgi nekas.

„Un kur lai es tagad eju, kur ir manas mājas, kā gan es tikšu atpakaļ?” It kā atbildi uz savu jautājumu, Sēkliņa sadzirdēja dīvainas čāpstinošas skaņas. Viņai ļoti ātri tuvojās kaut kas tumšs un garš.

Drīz vien Sēkliņa varēja saskatīt krokodilam līdzīgu, dzelkšņiem klātu radījumu. Uz briesmoņa muguras bija rakstīts tā vārds, taču tumsā neko nebija iespējams salasīt. „Mazā Sēkliņa,” čērkstošā balsī teica radījums, „es tevi gaidīju. Šeit tev būs jauna dzīve, un es esmu gatavs sniegt tev vērtīgu padomu. 

Dzīvē gadās dažādas situācijas. Dažreiz kāds tevi var netīšām pagrūst, – jo pie mums šeit ir ļoti tumšs –, vai arī, esot nelāgā omā, – bet mūsu pasaules iemītniekiem tā gandrīz vienmēr ir nelāga –, pateiks tev nejaukus vārdus. Nekādā gadījumā neatstāj to nesodītu! Atdari viņam divkārši, pat trīskārši. Kārtīgi iedunkā, lai arī citi gūtu mācību…” Čerkstošā balsī noslēpumainais radījums turpināja runāt.

Pārbiedētā Mazā Sēkliņa nodomāja: „Varbūt tam tā ir jābūt? Kā gan lai izdzīvo tik šausmīgā vietā?" Taču pēkšņi Sēkliņa atcerējās Lielā Lotosa vārdus, kurus mēs tā arī nesadzirdējām. Viņa prātoja: „Ja sekošu šī briesmoņa padomiem, tad uz visiem laikiem palikšu šajā netīrajā vietā un kļūšu tikpat briesmīga!” 

Tikmēr briesmonis lēnām tuvojās viņai.

Ja Sēkliņa būtu pieņēmusi kaut vienu viņa pamācību, tad krokodilam būtu visas tiesības nokost no viņas gabaliņu – jo šajā pasaulē neviens un neko par velti nedeva, pat padomu.

Ja Sēkliņa paklausītu briesmonim, tad nespētu atgriezties mājās un pārtapt par brīnumskaistu ziedu virs Burvju ezera ūdeņiem.

„No katras situācijas ir izeja! No katras situācijas ir izeja!” Sēkliņa atkal un atkal atkārtoja, un pēkšņi atcerējās par Dārgumiem.  

Tas arī bija Lielā Lotosa galvenais noslēpums: vienmēr atcerēties, ka dziļi tevī ir apslēpti Trīs mirdzoši, vareni Dārgumi 

ĪSTENĪBA

LABESTĪBA

PACIETĪBA

Briesmu brīdī palīgā nāks pats vajadzīgākais un pats iedarbīgākais.

Un notika brīnums!

Tiklīdz Sēkliņa nebija ar mieru piekrist ļaunajiem padomiem, viņu ieskāva visās varavīksnes krāsās zaigojošs mirdzums, un LABESTĪBA, kā spoža zvaigzne, apspīdēja visu apkārt. Sēkliņa paspēja izlasīt uz briesmoņa muguras rakstīto vārdu.

To sauca „Ļaunums”.

Varens spēks, kā milzu šūpoles, pameta mazuli augšup.  

Mirdzumam pamazām izdziestot, Sēkliņas acīm pavērās pavisam cita pasaule. Pilnīgās Tumsas Pasaule bija palikusi tālu lejā, visapkārt skatienam atklājās Tumši Pelēkā Pasaule.

Šeit bija nedaudz gaišāks un elpot arī bija vieglāk.  
Sēkliņa paraudzījās apkārt un ievēroja: „Man tak ir parādījušās divas ziedlapiņas! Urā! Es pārvēršos par īstu ziedu!”

Taču priecāties bija vēl par agru.  

No pelēcības viņai tuvojās glums, kārpains krupis. Viņš nāca, uzmanīgi cilājot savas lielās pleznas, un kaut ko murmināja: „Sveicu tevi mūsu Pasaulē! Noteikumi šeit mums ir vienkārši. Katrs ir pats par sevi. Nevienam nepalīdzam, un, neraugoties ne uz ko, aizstāvam tikai savas intereses. Tādēļ drīkst arī sameloties. Ja gadās kaut ko sastrādāt, – novel vainu uz kādu citu. Dalot saldumus, necenties dalīt visiem vienādi, bet dari tā – sev iedali piecus, otram tikai vienu.”

Plaši ieplestām acīm Sēkliņa raudzījās uz būtni, kas runāja tik dīvainas lietas. Tas tik ļoti atšķīrās no tā, ko viņiem mācīja Lielais Lotoss Burvju ezera virspusē!  

Šoreiz glābjošā doma par Trīs Dārgumiem atnāca ātrāk, jo Sēkliņa negrasījās palikt Tumši Pelēkajā Pasaulē, dzīvot pēc tās noteikumiem un kļūt līdzīga tās iemītniekiem.

Tajā pašā brīdī ĪSTENĪBAS mirdzošā zvaigzne apņēma Sēkliņu ar sargājošu plīvuru un ar spēku pagrūda to uz augšu. Sēkliņa tikai vien paspēja izlasīt uz krupja muguras vārdu – „Meli”.

Un tā mūsu ceļotāja nonāca Duļķainajā Pasaulē, kur tā priecīga kustināja jau visas sešas ziedlapiņas! Jā, jā, tagad to jau bija trīs reizes vairāk! Jo ar katru uzvaru Sēkliņa auga un kļuva spēcīgāka. Kaut kur augšā spīdēja Saule, un tās stari ar grūtībām jau nonāca šajā vietā.

Taču pārbaudījumi vēl nebija beigušies. 

Tālumā parādījās resnai čūskai līdzīgs derdzīgs tārps. Viņš lēni līda, novērtējot un pētot sīciņo Lotosu, it kā cenšoties noskaidrot tā vājo vietu. Lai gan tārps bija vājāks par Pilnīgās Tumsas un Tumši Pelēkās Pasaules iemītniekiem, viņš bija daudz viltīgāks.

Viņa balss bija ieaijājoša un pieglaimīga: „Tev ir paveicies, Mazo Lotosiņ, tagad tevi patiešām jau var tā saukt. Mūsu pasaulē ir ļoti mierīgi, šeit nav vēja un nav nemaz tik tumšs. Noteikumi šeit ir vienkārši un patīkami.

Pirmkārt, ja neko negribas darīt, tad arī nevajag. Nevajag mācīties, nevajag censties, jebkurām grūtībām ej apkārt ar līkumu.

Otrkārt, mums nav vajadzīgi draugi, citādāk reizēm var nākties paciest viņu nejauko garastāvokli, nāksies vēl palīdzēt viņiem grūtībās. 

Treškārt, ja kāds tev pasaka kaut ko nepatīkamu, neapvaldi sevi, pasaki viņam visu nejaukāko, kas vien ienāk tev prātā.”

Sēkliņa nodomāja: „Protams, tas ir vilinoši vienmēr laiskoties un nemaz nepūlēties, taču tā nekad neuzzināsi neko interesantu un neko neiemācīsies. Turklāt vienmēr, vienmēr skumt vientulībā – tas ir tik briesmīgi. Nē, nē un nē! Man ir viss, kas nepieciešams, lai izkļūtu no šīs duļķainās, blāvās pasaules.”

Un Mazajam Lotosam bija taisnība – trešais Dārgums vienmēr bija gatavs nākt palīgā. PACIETĪBAS zvaigzne ātri auga viņa sirsniņā, līdz tās mirdzums perlamutra lokā ieskāva mazuli un saudzīgi sāka celt viņu augšup. 

Tārps, kura vārds bija „Slinkums”, ātri vien kļuva arvien mazāks un mazāks, līdz beidzot pavisam izzuda skatienam tālu lejā, kamēr saules gaisma kļuva arvien spožāka un spožāka, ūdens apkārt kļuva arvien dzidrāks.

Mirdzums pamazām nodzisa, taču tagad Jaunajam Lotosam vairs nebija vajadzīga palīdzība. Viņš kļuva spēcīgāks, un stiebrs, kurš turēja ziedu, auga arvien ātrāk un pārliecinošāk. Pilnīgās Tumsas, Tumši Pelēkā un Duļķainā Pasaule palika tālu lejā. Šī drūmā pasaule attālinājās tālāk no viņa.

Doties cauri Dzidrajai pasaulei bija viegli un patīkami, jo glāstošā Saule to sasildīja un izgaismoja ar zeltītiem stariem. Un lūk, robeža starp ūdeni un gaisu tika šķērsota. Virs Burvju ezera virsmas parādījās Jaunais Lotoss, vakardienas Sēkliņa. 

„Esi sveicināts mājās!” - tā bija Lielā Lotosa balss.

Lielais Lotoss turpināja: „Tagad tu esi kļuvis spēcīgs un skaists. Tagad ar savu spēku tu spēsi atbalstīt citus, un ar savu krāšņumu dāvāsi prieku visiem mūsu pasaules iemītniekiem.”

Jaunais Lotoss ielūkojās savā atspulgā ūdenī... un ieraudzīja brīnišķu ziedu ar mirdzošām caurspīdīgām ziedlapiņām. 
Tikmēr visapkārt no ūdens izauga arvien jauni un jauni lotosi. Katrs bija paveicis savu ceļu, un katrs bija neatkārtojami skaists.

Ja uzmanīgi tajos ielūkosies, tad redzēsi, ka visi raugās tevī un it kā gribētu tev pateikt:

arī TU labi noej SAVU ceļu!